Komentārus garā “garlaicīgas bildes” man acīmredzami nerosina rakstīt, to nu ziniet. Tomēr, drīzāk aiz ieraduma, es turpināšu.
Apstājos es pie tā, kā mēs ripojām pa diezgan garlaicīgiem laukiem. Starp citu, lūk, kas vēl jāsaka: pats fakts, ka tu esi uz velosipēda vai ej kājām, tas ir, pieliec ne mazums pūļu, lai pārvietotos, bez šaubām pozitīvi ietekmē ceļojuma uztveri. Tas, protams, ir kārtējais cilvēciskais pašapmāns, bet patīkams: ja kaut kas prasīja pūles, tātad tam ir vērtība. Vispārīgā gadījumā tas, protams, nav patiesība; bet konkrēti šeit mēs runājam par subjektīvo uztveri, un tieši tā pilnīgi objektīvi uzlabosies. Īpaši tad, kad pēc putekļainas šosejas izbrauc plašumā un ieraugi jūru, kas ar mums arī notika.
Es
tādām dīvainām frāzēm rakstu, jo esmu salasījies Gregu Īganu – lielisku
fantastu, kura darbu es vispirms nejauši redzēju žurnālā “Esli”, bet pēc tam vēl tos ieteica ![[info]](/files/lj/userinfo.gif)
avva. Gregs raksta ļoti
mūsdienīgi, ar sarežģītām zinātniskām koncepcijām un idejām, bet pie tam vēl arī kiberpankīgi un tehnoīdi, kas man iet pie
sirds. Protams, lasīt viņu dažreiz nav vienkārši – kvantu fizika is not exactly easy thing to comprehend.
Lai nu kā, runa nav par to. Bet lūk par ko: mēs iebraucām uzpildes stacijā, laikam pirmo reizi. Tur nogaršojām vietējo kompotu bundžās. Visur globalizācija – pārsvarā Cappy markas nektārs, bet tā pieder Coca-Cola. Izrādījās gan tīri nekas, turklāt garšas ziņā ar dažādiem augļiem stipri atšķiras. Ķiršu ir ļoti līdzīgs atšķaidītam ievārījumam.
Tālāk pār mums sāka savilkties mākoņi, turklāt tiešā nozīmē. Biedējošās prognozes no sinoptiķiem beidzot īstenojās, un mums virsū gāzās lietusgāze. Neatlikās nekas cits, kā vien nobraukt uz kārtējo uzpildes staciju ar kaut cik pieklājīgu ēstuvi un iedzert tēju (gandrīz uzrakstīju “apēst tās mīkstās franču bulciņas”). Maksāja viņa liru par bardaku, tas ir, par glāzīti. Lira – tie ir 0,33 lati, nu vai kas nedaudz vairāk par pusdolāru. Toties es palādēju aifonu, pie kura pastāvīgi vērsos pēc kulturoloģiskām uzziņām un vārdu tulkojumiem. Piedevām Māris pārdūra riepu – pirmais daudzmaz nopietnais lūzums ceļā.
Kad noskaidrojās, mēģinājām doties tālāk, bet ne uz ilgu laiku – sliktais laiks atkal piespieda mūs nogriezties pie tehnoloģiskās civilizācijas pupa. Par laimi, tur mūs sagaidīja laipna aziātiska izskata meitene, un mēģināja ar mums aprunāties lauzītā angļu valodā. Nebija ilgi jāmokās – kad izdzirdēja krievu valodu, priecīgi iesaucās: “kāpēc tad jūs ātrāk nepateicāt”. Atbildi uz tādu frāzi, droši vien, visi zina.
Jebkurā gadījumā meitene pavēstīja, ka viņa ir no Turkmenistānas, sauc viņu Toma. Es viņai nepateicu, ka vārds skaists, nepaspēju. Meitene sadeva mums dāvanas: minerālūdeni un keksus hermētiskā iepakojumā, kas ir populāri Turcijā. Viss pēc tam noderēja, lai gan ūdeni vienmēr stiept ir slinkums. Bet te jau kompromiss jāmeklē: tagad slinkums, bet pēc tam dzert nebūs ko. Tomēr, uzpildes staciju Turcijā nav mazāk kā pie mums, bet avotu ir vairāk. Pēc tam vēl dāsnā turkmēniete paziņoja, ka turki viņai devuši jaunu vārdu – Zerrin. Par Zifiru es sameloju, atmiņa pievīla, bet lūk Zerrin es atradu turku vārdu sarakstā, tā kā aifons diktofona lomā nemaz nepievīla.
Pēc tam mēs tomēr devāmies tālāk. Lietus, protams, mums pakaļ – kā rezultātā mums nācās nobraukt no šosejas, kura no putekļainas bija pārvērtusies par slapju, un ielīst uzpildes stacijas ēkā, šoreiz nepabeigtā.
Ja pirms tam dzīve visumā rādījās labā gaismā, neskatoties uz atsevišķiem mīnusiem, tad te jau tiešām kļuva bezpriecīgi. Sēdi drupās, skaties uz dubļiem, semkām un pudeļu lauskām, aiz loga lietus, reizēm arī krusa, un piedevām visam vēl – mežonīgs aukstums, bet es nanojakā. Lai netērētu laiku, mēs izvilkām degli un papusdienojām, bet izskatījās tas diezgan sērīgi.
Rezumēt var tā: kāda velna pēc bija jābrauc uz Turciju, lai nepabeigtas netīras uzpildes stacijas vidū ēstu makaronus ar tušonku? Un ja lietus nepārstātu, mēs tur vēl arī pārnakšņotu – pavisam smacējoša perspektīva. Te nu jau es esmu Ščukina pusē un pat eju tālāk. Labāk uzsliet telti velns viņu zina kur un gulēt peļķē, kā Sergejam vienreiz sanāca (par to vēlāk), nekā tā lūk nomācoši pētīt neapmestus pārsegumus.
Mums par milzīgu laimi, beigu beigās laiks skaidrojās un mēs devāmies tālāk.
Ne uz ilgu laiku – diena tuvojās beigām, un mums vajadzēja meklēt vietu nakšņošanai, ko tumsā darīt nav diez ko patīkami. Mēs caurbraucām nelielu pilsētiņu un gandrīz palikām pa nakti pilsētas parkā, bet man lūk personīgi viņš neizskaidrojami neiepatikās. Pēc smakas, laikam. Kolektīvais saprāts nolēma, ka nav vērts kacināt vietējos, (jo vairāk tāpēc, ka parks saucās par godu Ataturkam), un mēs devāmies tālāk.
Par nelaimi, tās vietas, kur mēs bijām, bija ļoti stingri aizņemtas lauksaimniecībai – ieskaitot pat neērtus paugurus. Tas uzreiz deva iemeslu cīņubiedriem paziņot, ka turki ir strādīgi un “viss viņiem ir uzarts”, bet pie mums vieni dzērāji un žūpas, neviens strādāt negrib. Daļa taisnības tajā ir, bet tomēr jāņem vērā arī visi pārējie faktori. Galvenais – iedzīvotāji. Jo vairāk valstī cilvēku, jo vairāk viņi parasti spēj sasniegt kopīgi. Protams, pārvaldīt tādu valsti ir grūtāk, taču arī resursu tai ir vairāk. Nav mazsvarīgi arī blīvumu ņemt vērā – Turcijā tas sastāda 93 cilvēkus uz km², bet pie mums – 35, gandrīz trīsreiz mazāk. Tas vēl pie tā, ka Turcija – kalnaina valsts, un daudzās tās daļās cilvēkiem dzīvot ir grūti, tas ir, pārējās blīvums ir pavisam augsts.
Mums sekas no tā bija piezemētas – nakšņot atkal nācās krūmos, turklāt vēl kaimiņos fermai un rosīgam ceļam. Mēs, taisnība, uzlīdām paugura virsotnē un tur ķipa “noslēpāmies”. Neskatoties uz to, fermas iemītnieki acīmredzami par mums zināja, bet viņiem, šķiet, bija uzspļaut, lai gan mēs spīdinājām ellīgi ar lukturīšiem un manu nanojaku.
